Apraksts
Viena no nozīmīgākajām Iecavas pilsētas vērtībām ir parks, kas veidots laikā no 1795. gada līdz 1800. gadam, vienlaikus ar muižas dzīvojamās ēkas (pils) celtniecību. Parks veidots angļu ainavu parku stilā un kopā ar muižas kompleksu ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Līdz mūsdienām Iecavas muižas komplekss saglabājies tikai daļēji. Galvenā muižas ēka - pils - tika nodedzināta 1915.gada jūlijā un nav atjaunota. Tomēr saglabājušās vairākas nozīmīgas būves: pils bibliotēkas korpuss, klēts, staļļu ēka, parka vārtu sargu namiņi, veļas māja, kā arī mūra tiltiņš pār Ģedules upīti.
Lai Iecavas parku un tā arhitektonisko ansambli veidotu kā pievilcīgu tūrisma galamērķi, 18.gs. muižas parka ansambļa elementus (pils ēku, putnu māju, celiņu plānojumu u.c.) iecerēts pakāpeniski atjaunot, bet nedaudz atšķirīgā veidā. Īstenojot projektu, 2024. gadā Iecavas muižas pils ēkas kontūra ar telpu plānojumu ir atveidota dzīvžoga veidā pils vēsturiskajā atrašanās vietā. Pēc dzīvžoga izaugšanas un formas piešķiršanas, izveidotais projekts kļūs par "Zaļo labirintu", kura ideju izstrādājis Latvijas uzņēmums "7 A.M." sadarbībā ar Itālijas uzņēmumu "AOUMM".
No 2025.gada vasaras, Iecavas muižas vēsturiskais atveids aplūkojams arī mobilajā lietotnē "BAUSKA AR" - ar papildinātās realitātes palīdzību, caur viedtālruņa ekrānu, iespējams apjaust senās pils vēstures šarmu un apjomu. Izmēģini arī pats!
LEJUPLĀDĒ: Android ierīcēm ŠEIT Apple ierīcēm ŠEIT
Iecavas pils vēsture
1795. gadā grāfs Pēteris fon der Pālens līdz tam nomāto Lieliecavas muižu saņēma dzimtīpašumā un sāka muižas kompleksa atjaunošanu un parka veidošanu. Diemžēl nav tiešu ziņu ne par pils būvniecību, ne par tās arhitektu, tomēr pieejamie dokumenti vedina domāt, ka pils ēka tapusi laikā no 1801. līdz 1807. gadam un tās arhitekts varētu būt Johans Georgs Ādams Berlics, bet iespējama arī Severīna Jensena iesaiste.
Pils ārējais veidols ir samērā labi zināms pēc senām fotogrāfijām, bet par iekštelpām informāciju var saņemt vien no 20. gs. sākuma uzmērījumiem, dažiem aprakstiem un vienas zināmas fotogrāfijas.
Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada jūlijā, krievu armijai atkāpjoties, pils tika nodedzināta. Pils jaunākā daļa, kas saglabājusies līdz mūsdienām, - 1908. gadā uzbūvētais arhitekta L. Reinīra projektētais bibliotēkas korpuss, kur atkārtoti pils arhitektūras motīvi, - ļauj iztēloties, kāda savulaik bijusi Lieliecavas muižas pils ēka. Pēc renovācijas 2016. gadā šeit izvietotas vairākas pašvaldības iestāžu struktūrvienības - Dienas centrs "Iecavnīca", Iecavas Jauniešu centrs, Iecavas Mūzikas un mākslas skola.
Iecavas pils arhitektūra
"Iecavas pils galvenais korpuss stiepās paralēli upei un sastāvēja no divstāvu vidusdaļas ar septiņām ailu asīm, kam piekļāvās vienstāva piecasu sānu trakti. Centrālo rizalītu ar četriem joniskā ordera pilastriem visā tā platumā iezīmēja monumentālas kāpnes. Pavisam cita aina pavērās ēkas aizmugurē. Galvenajam korpusam pieslēgtie sānu spārni pārvērta pili rotaļīgā vasarnīcā, ko vēl vairāk uzsvēra sarežģītās vairāklaidu kāpnes (neobaroks no 19. gs. otrās puses) un īpatnējie nošļauptie izvirzījumi ēkas iekšējos stūros, kur joniskās kolonnas atkārtoja galvenās fasādes ieejas portika motīvus. Celtne, īpaši skatīta slīpā redzes leņķī, ieguva Latvijas muižu arhitektūrā reti rodamu sarežģītu apjomu un formu spēli, kas vairāk izsauca atmiņā baroka celtniecības noskaņas, nevis klasicisma radnieciskos vai renesanses paraugus.[...]"
Iecavas pils iekštelpas un interjers
Priekšstatu par kādreiz tik greznās pils iekštelpu struktūru un dekorējumu vislabāk var iegūt no Imanta Lancmaņa grāmatas "Iecavas muiža": Plāns rāda pārsteidzoši reprezentablu un iepaidīgu telpu kompozīciju, tas ir vienīgais gadījums Latvijas klasicisma arhitektūrā, kur izmantotas divas apaļās zāles.[...]
Samērā nelielās ēkas interjeri ieguva monumentālu raksturu, pateicoties ļoti pārdomātajai telpu grupēšanai un to apskates secībai. Ienākot vestibilā, viesa skatiens atdūrās pret četrām kolonnām, taču tālākais ceļš tieši neveda lielajā zālē.*
* Aprakstā ienākšana notiek pa parādes durvīm, kas atrodas upes puses fasādē, telpā Nr 6., Jūs ieiesiet pa durvīm, kas ved tieši centrālajā svētku zālē Nr. 16.
Lai pagarinātu gājienu cauri parādes telpu virknei, apmeklētājam bija jāpagriežas pa kreisi, kur viņš nonāca priekštelpā ar diviem stūra kamīniem.Tas ir vienīgais gadījums Kurzemes-Zemgales arhitektūrā, kur telpā simetrijas nolūkā izveidoti veseli divi kamīni, pie tam Iecavas pilī šis paņēmiens atkārtots vēl divās telpās - nelielā zālē pagalma pusē un parka puses salonā, kurā nokļuva no jau minētās priekštelpas.
Parka puses telpu anfilāde bija iecerēta īpaši efektīgi. Centrālajai svētku zālei abās pusēs ar vaļēju ailu pieslēdzās divas starptelpas (līdzīgi to var redzēt Mežotnes pilī), no kurām, savukārt, tālāk varēja nokļūt divās apaļās zālēs.Centrālajai zālei, kura gāja cauri diviem stāviem, bija reti sastopams arhitektonisks risinājums. Telpa pati bija kvadrātiska, taču tās stūros diagonāli novietotie kolonnu pāri un antablementa lauzums zālei piešķīra astoņstūra izskatu, un to pārsedza kupols, ko veidoja astoņas buru velves. Kopā 16 joniskā ordera kolonnas (zāles dziļumā - puskolonnas) no visām pusēm ietvēra zāli, piešķirot tai vieglu un ažūru iespaidu. Zāles sienā pret logu atradās kamīns. Uzmērojumā redzams, ka kolonnu nestais antablements bijis greznots ar puslokā iekārtām stuka vītnēm, ko, domājams, saturējuši vai nu āžu galvaskausi - bukrāniji, vai maskaroni".
****Imants Lancmanis, "Iecavas muiža", Rundāles pils muzejs, 2001., 13.-18.lpp
Apaļā zāle, par kuras interjeru var spriest no fotogrāfijas,veidota ar nišām skulptūru izvietošanai, sienas sadalītas panno ar smalku arabesku gleznojumu. Apaļajai zālei piekļāvās ēdamzāle - gara telpa ar trim logiem, kas vērsti uz dienvidaustrumu pusi. Ēdamzāles sienu gleznojumos izmantoti ēģiptiešu motīvi, kuri bija ļoti moderni 19. gs. sākumā ampīra stila ietvaros. Pils cokola stāvā atradās virtuve un kalpotāju dzīvokļi.