Kirjeldus
Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrortvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi.
Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no tuvākas un tālākas apkārtnes. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas, tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības, nervu kaites un citas.
19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.
Šobrīd, par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto. Par vietu runā vairākas leģendas, teikas un nostāsti. Kā, piemēram, viena no teikām vēsta - tie, kuri uz sēravotu devušies un izārstējušies, avotā atstājuši savas drānas, ticot un cerot, ka ar tām viņi šeit atstāj savas slimības, sāpes un ciešanas.
Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var nobaudīt avota ūdeni un pa taku ir iespējams doties uz vietu, kur Bārbeles sēravots ietek Iecavas upē.